Vēlos padalīties ar ļoti iedvesmojošu rakstu, kas ir aktuāls maniem pacientiem. Raksta autore sniedz izsmeļošas atbildes, kā sev palīdzēt,kā iedvesmot dzīvot pilnvērtīgi un baudīt dzīvi.
Līgas Leontīnes Uzulnieces stāsts: Iepriekšējo savu stāstu par šo tēmu es uzrakstīju 2018. gada 14. aprīlī "Vienošanās ar “Draudzeni” - Veģetatīvo distoniju", kurā padalījos ar savām sajūtām, izjūtām, rīcības plānu, pieņemtajiem lēmumiem.
Kopš tā stāsta ir pagājis labs laika un pa šo laiku, ik pa laikam mani uzrunā cilvēki un jautā, kā es ar šo Draudzeni satieku ikdienā, vai varbūt draudzība ir veiksmīgi izirusi un katra esam gājušas savu ceļu?
Uz kādu laiku bijām gājušas katra savu ceļu un pat aizmirsušas viena par otru. Tomēr, ja neievēro savus pašas uzliktos uzstādījumus un nemācās no gūtajām mācību stundām, tad mācības ir jāatkārto un ne vienu vien reizi, kas ir neizbēgami. Un šoreiz tas atkal ir stāsts par mani.
2019. gadā savā dzīvē pieņēmu vairākus lēmumus, kas bija diezgan lielā pretrunā ar manu iekšējo sajūtu, kā arī neklausīju intuīcijai. Tieši tāpēc mans stāsts un mācību stundas turpinās. Ja reiz ignorēju signālus, tad tagad atkārtoti tieku mācīta tos tomēr neignorēt.
2020. gadā nonācu situācijā, kad biju pilnīgi izsmelta, jutos, kā nogrimusi purvā – pilnīgi pazaudējusi sevi. Tādā stāvoklī dzīvoju apmēram pusgadu. Ar prātu sapratu, ka ir ziepes un arī mans ķermenis to nepārptotami signalizēja. Spiediena svārstības, nesaprotamas muskuļu sāpes, galvas reiboņi, sirds aritmija un skriešana, trauksme ik uz soļa līdz pat panikai, bailes iziet no mājas, braukt ar auto, drebuļi, sliktas domas, bezmiegs, sajūta "pamats zūd zem kājām", redzes miglošanās un citas “patīkamas” izjūtas.
Tā kā esmu mērķtiecīgs cilvēks, kā arī neatlaidīgs mērķu sasniegšanā, tad sāku analizēt kas manā situācijā ir + un kas -. Tāda, kā dzīves SVID analīze – Stiprās puses, Vājās puses, Iespējas un Draudi. Jā, gluži, kā uzņēmējdarbībā, arī dzīvē ir šāda analīze jāveic ik pa laikam, bez tās neiztiksi.
Un te nu man jāsaka, ka rezultāts mani neiepriecināja, drīzāk sakot biju šokā par to. Šokā tāpēc, ka pašai ir licies, ka lēmumi bijuši pareizi, rīcība pareiza un nesaprotami, kā var sanākt tās rezultāts. Esmu taču gudra skudra, bet kā man bija izdevies pieņemt tādus lēmumus, kas mani noveda tur kur es biju – purvā, pazaudējot sevi pilnībā.
Un tad nāca pats grūtākais, bija jāsāk rāpties no tā purva laukā. Bija jāpaliek ļoti godīgai pret sevi, bez ierunām jāklausa intuīcijai, no jauna jāsaliek savi dzīves mērķi, jāatgriežas pie senākiem mērķiem un jāizceļ tie saulītē, kā arī daži citi mērķi vienkārši jāpalaiž nebūtībā. Ar gadiem mērķi mainās un tie, kas bija svarīgi vakar, šodien jau vairs nav.
Tad nu lūk, paņēmu baltu lapu un saliku savu jauno SVID uz perspektīvu. Kas man svarīgi, ko iegūšu, ko zaudēšu, ja rīkošos tā vai citādi. Neticēsi, tas mani motivēja ar vien ātrāk izrāpties no purva un sākt soļot savu jauno mērķu virzienā.
Jā, nav viegli, bet ne neiespējami. Līdz ar šo, savas dzīves esošās situācijas izvērtējumu, palēnām atgriežās enerģija, sāka “strādāt” smadzenes un pats galvenais, kamēr to darīju, nepavisam nedomāju, kā jūtos dotajā brīdī, neklausījos savās sliktajās ikdienas sajūtās, jo biju fokusējusies un kaut kā jauna radīšanu – radīju savu nākamo dzīves soļu plānu. Kad es radu ko jaunu, VD sajūtas atkāpjas, jo saprot, ka te neviens viņas ar savu enerģiju nebaro un līdz ar to nav ko te vairāk uzkavēties.
Kā jau rakstīju 2018. gadā, tad VD par sevi man neatgādina uzreiz stresa situācijā, bet kādu brīdi vēlāk, kad pašai liekas, ka stress jau ir aiz muguras un var atslābt.
Tā arī šoreiz notika ar mani. Kad man jau likās, ka no purva esmu ārā, esmu ceļā uz jaunajiem mērķiem, BAMS…….VD klāt, kā likts, ar visām savām “skaistajām” izpausmēm, par kurām rakstīju stāsta sākumā.
Tā, kā ar VD esmu pazīstama jau kopš bērnības, tad visas šīs “skaistās” sajūtas jau atpazīstu pa gabalu. Bet šoreiz kaut kā apjuku tajā visā, jo tās man sagāzās virsū burtiski tik lielā kaudzē, ka aptvert nespēju, kas ar mani notiek.
Parasti man palīdzēja mamma, kura bija, kā glābējzvans, saprata mani, uzklausīja, gaidīja uz telefona līnijas, kamēr man pāriet trauksme vai panika. Tagad ar prātu saprotu, ka mammas vairs nav un līdz ar to arī glābējzvans šoreiz man nepalīdzēs. Tad jāmeklē citas alternatīvas, kā tikt ar šo visu galā.
Atzīstu, ka ir nepieciešams kāds uzticams cilvēks, kurš klusiņām, bez nosodījuma uzklausīs tevi, kura klātbūtnē tu nekautrējies raudāt un runāt par savām izjūtām. Tikai retais var palīdzēt, jo vairumā gadījumu cilvēks uz tevi skatās lielām acīm un pat neizprot, kas tas ir, par ko tu runā. Ar tādu cilvēku netērē laiku un neapgrūtini viņu ar savu šī brīža stāstu. Viņš nebūs palīgs tev un atbalsts.
Atgādināšu, ka brīdī, kad atnāk VD, nepieciešams tieši tās sekundes cilvēks, kas nekavējoties var pieslēgties tev. Te neder – parunāsim rītdien, vai parīt, jo tagad man nav laika. Sarunai jābūt šajā sekundē, minūtē.
Ja esi tik tālu ticis manā stāstā, tad tagad padalīšos ar savu pieredzi, ko daru tagad un ko jau esmu paveikusi savā labā, lai šķirtos vai pēc iespējas retāk tiktos ar VD. Ja mana pieredze tev arī būs noderīga, tad šis stāsts bija tā vērts.
Ko daru?
=> Visu pirms nodefinēju, ka esmu sev prioritāte;
=> Atzinu, ka VD ir atgriezusies un man lēnā garā no tās jātiek prom;
=> Apzinājos, ka būs nepieciešama liela pacietība;
=> Tas var būt garš ceļš, viens gads, varbūt vairāk;
=> Man vajag relax un atgriezos pie savas fizioterapeites un aromterapijas;
=> Atgriezos pie homeopātijas, kura man palīdzēja sakārtoties arī iepriekšējās reizes; Man ir uzticama homeopāte. Nemainu to.
=> Eju pastaigās svaigā gaisā, pat, ja ir bailes iet ārā;
=> Gatavoju kolāžas;
=> Vizualizēju un veidoju vizualizācijas;
=> Izmantoju afirmācijas;
=> Ja vēlos paslinkot, tad to arī daru, bez sirdsapziņas pārmetumiem;
=> Nekontaktējos ar nevēlamiem cilvēkiem;
=> Nelasu sviestu sociālajos tīklos, kā arī iztīru tos no nevēlamiem “draugiem/paziņām”, kas savu laiku jau nokalpojuši;
=> Rakstu dienasgrāmatu www.domatava.lv, gan arī fiziski pierakstu kladē (skaistā, kas ir svarīgi);
=> Katru dienu sevi motivēju;
=> Krāsoju mandalas (krāsu terapija);
=> Mēģinu savas domas novirzīt no savām VD sajūtam uz ko citu, radu kaut ko jaunu vai veicu tīrīšanu esošajā (tas vairāk saistīts ar manu ikdienas darbošanos, sirdsdarbu);
=> Mainu vidi ap sevi, sakārtoju to, kā man ir labāk. Radu sev patīkamu;
=> Lasu uzmundrinošus un skaidrojošus rakstus, publikācijas un sekoju līdzi speciālistiem, kas mani uzrunā sajūtu līmenī;
=> Neuzkavējos tur, kur jūtos slikti;
=> Elpoju;
=> Katru vakaru saku paldies "Smalkajai pasaulei".
Un vēl daudz ko, kas man liek aizmirst un novērst manu uzmanību no VD sajūtām. Jā, ir brīži, kad ir tāds VD sajūtu virpulis, ka nekas no augstāk minētā nenostrādā un tas mirklis vienkārši ir jāpieņem un sev jāatgādina, ka tas pāries. Jāļauj tam vienkārši pāriet.
Iepriekšējais VD virpulis man ilga 3 nedēļas. Jā, 3 nedēļas, katru dienu VD sajūtās. Ne mirkļa atpūtas no tās. Vienu brīdi jau likās, ka tas būs mūžīgi un nekad nebeigsies. Katrs mirklis bez VD sajūtām bija svētki.
Tici man, ātri nekas nenotiks, nekas nemainīsies. Ir jāizveido tie saucamie “savi rituāli” un tas jādara katru dienu. Man tādi ir izveidoti un es pie tiem pieturos. Un tagad rakstot šo stāstu, saprotu, ka jau kādas 10 dienas jūtos cilvēcīgi labi. Bet tas viss pateicoties savam apzinātam plāniņam: apsēdos, izanalizēju, sapratu/atgādināju sev savas vēlmes, nospraudu jaunus mērķus, un soli pa solītim …… jo ātri nekas nesanāks.
Ikdienā saņemu vēstules un jautājumus par šo tēmu un manu pieredzi tajā. Teikšu godīgi, es nevaru uzņemties atbildību par šo cilvēku situāciju, nevaru nevienu mācīt, teikt, kā ir jādara. Viss ko varu, stāstīt savu stāstu, kas ir pietiekami garš, jau no bērnības un lieliem zaudējumiem un tādejādi dot iespēju izvēlēties, kā ir labāk jums.
Kā arī mans uzskats, ka neviens speciālists, kurš pats nav tam cauri izgājis, jums nepalīdzēs. Viņš jums varbūt palīdzēs izveidot SVID analīzi un kopā ar jums paskatīsies uz situāciju no malas, bet reāla rīcība, lēmumi ir tikai un vienīgi jūsu pašu ziņā. Kā arī es vados un klausu savai intuīcijai un sajūtām un nestrīdos ar tām, bet par to pastāstīšu citā manā stāstā.
Ir bijuši brīži/situācijas, kad esmu bijusi uz telefona līnijas, jo kādam konkrētā brīdī ir bijusi trauksme un glābējzvans tajā brīdī esmu bijusi es. Pieņemu to, kā iespēju kādam palīdzēt un esmu gandarīta, ja mana klusā klātbūtne ir bijusi nepieciešama un noderīga. Saruna ir ilgusi tik ilgi, kamēr esam sākuši smieties un runāt par pilnīgi citām lietām, nesaistītām jau ar VD.
Es, pa dzīvi, esmu bijusi un joprojām esmu citu sāpju uzklausītāja un to varu izdarīt tikai tāpēc, ka pati labi zinu, kā tas ir, kad nepieciešams šāds atbalsts un zinu, kādu rezultātu tas sniedz.
Priecāšos, ja mana pieredze tev palīdzēs ceļā un sevis atgūšanu.
Atceries, ka tevi nesapratīs neviens, kas tam nav izgājis cauri!
Zinu un ticu, ka tev izdosies!
Un galvenais, uzticies arī sev, citādi nekā!
Nekad nepadodies!
Saistošais raksts "Vienošanās ar “Draudzeni” - Veģetatīvo distoniju"